Pārdomas

Mūsdienās arvien biežāk un uzstājīgāk no mākslinieka, kas izvēlējies kā sevis izteikšanas veidu kādu no konkrētām mākslas nozarēm, tiek pieprasītas vārdos izklāstītas idejas, konceptuāli pamatojumi savai darbībai. Bet vairumā gadījumu krāsas, tēli, sapņi un sajūtas iesprostotas konkrētu vārdu valgos, zaudē savu noslēpumu, noskaņu, kas radīta ar mākslinieka arsenālā esošajiem izteiksmes līdzekļiem…
Manos darbos nepārprotami dominē sajūtas, kas veido mani pašu. Varbūt tieši tāpēc katrreiz, kad ņemu rokās rakstāmo, lai izteiktu sevis sastrādāto vārdos, mani parņem sajūtas, ka rakstu paskaidrojumu. Kas nozīmē izskaidrošanos ar citādi domājošajiem… Var jau būt, ka mākslinieku darbošanās ir sava veida līdzās pastāvēšana līdzīgi domājošajiem un pretnostatījums radikāli atšķirīgajiem ( te es vairāk domāju būtiskas atšķirības uzskatos – konceptuālajā pieejā).

Tad nu es, tekstilmāksliniece Daiga Štālberga, noteikti nepiederu pie radikālajiem revolucionāriem, kas ar katru nākošo darbu grib mainīt « pastāvošo iekārtu ». Manuprāt tekstilmākslas joma, kā lietišķi dekoratīvās mākslas nozare, jau pati par sevi paģēr, lai darbs būtu lietišķs, proti, funkcionāls. Labs izstāžu iekārtotājs un kurators meistarīgi var pasniegt bieži vien jebko tādu, kam ārpus izstāžu zāles sienām nav nekādas mākslinieciskās vērtības. Man svarīgs šķiet darba pielietojums arī pēc izstādes. Arvien vairāk pārņem pārliecība, ka mākslinieks ir atbildīgs par saviem darbiem, ja tie tiek izstādīti – rādīti publikai. Jebkurš darbs taču savā ziņā uzrunā skatītāju…

Es lepojos ar savu piederību tradicionālistiem un Rūdolfa Heimrāta skolas turpinātājiem! Kopt tradīcijas, smelties no priekšteču atstātā mantojuma un turpināt citu aizsākto, mūsdienās nav īpaši populāri, katrā ziņā ne moderni, bet es to sajūtu kā savu nišu.
Pat ja dienu no dienas mēs dzīvojam šodienai, man vienlīdz svarīga ir arī vakardiena un rītdiena. Es sajūtu cilvēka dzīves ritējuma divas butiskākās saiknes – ar dabu un vēsturi – jau zināmo un vēl nenotikušo. Aizgājušais atstāj savas noteiktas pēdas – rakstus, kas māca, skaidro, brīžam izbrīna. Rītdiena ļauj nodoties sapņiem. Mani nākotnes tēlojumi sniedzas vēlmēs redzēt šo pasauli zināmā līdzsvarā, harmonijā, ar vēl dzīvu skaistā ( ne izskaistinātā ) ideju mākslā. Te neizsmeļams iedvesmas avots ir daba, kas ir harmoniska, skaista un neatkārtojama savā burvībā, krāsās un noskaņās. Nav iespējams, nedz nepieciešams to atdarināt, bet dzīvot ar to saskaņā un smelties no tās – sajūtu kā savu virsuzdevumu. Cilvēks manos darbos parādās kā tēls, kas saplūst ar dabu, jo ir tās sastāvdaļa. Tāpat kā manas sajūtas, emocijas, kas atklājas krāsu laukumu saspēlē, līniju ritmos un gaismas klātbūtnē.

Galvenokārt savas pasaules izjūtas, vīzijas ieaužu gobelēnos. Katram nākamajam darbam, sakaņā ar tā kompozīciju, cenšos uzstādīt arī dažādus tehniski atšķirīgas dabas uzdevumus, gan veidojot faktūras, gan retinot velku - audu pinumu, lai panāktu zināmu caurspīdīgumu.
Kopš 1995. gada paralēli esmu darinājusi arī vairākus darbus autortehnikā, kas veidojas sašujot papīra un zīda batiku vai lina audumu laukumus (« Vārti », « Agamemnona dārgumi »…) . Šie darbi tapuši sajūtot saikni ar vēsturi, tās zīmēm, rakstiem, cilvēku kā simbolisku atribūtu, arhitektūras formām kā lieciniekiem, kas no vienas puses apliecina aizgajušo laiku kvalitātes, bet no otras – mani pārliecina, ka zināmas vērtības, kas svarīgas bijušas agrāk, būs neaizstājamas arī turpmāk. Kā skaistā ideja mākslā, kurai kalpoju…


Uz sākumu | Gobelēni: IIIIIIIV | Mežģīnes: III | Dažādi | CV